Aprīlis skolas bibliotēkai atnesis divas jaunas grāmatiņas.
Mihaela de Koka sarakstīto un Kristīnes Ārtsenas ilustrēto grāmatu “Kā vecmāmiņa vislaik samazinājās” no nīderlandiešu valodas darbu tulkojusi Inese Paklone.
“Agrāk vecmamma bija liela. Lielāka nekā slota ar kātu, bet mazāka nekā kāpnes, kas dārzā atslietas pret bumbieri. Taču tik lielu vecmammu nekad nebiju redzējusi. Tāpēc ka, jo vecāka viņa kļuva, jo mazāka. Varbūt tas šķiet kas īpašs, taču vecmammu samazināšanās ir pavisam normāla."
Šī grāmata ir stāsts par mīlestību starp diviem cilvēkiem. Starp mazmeitu un vecmāmiņu. Starp vecmāmiņu un vectētiņu. Un vēl starp citiem.... Pēdējos gados vairāki latviešu apgādi ir laiduši klajā bērnu grāmatas, kurās drosmīgi un atklāti tiek runāts par nāvi. Par to ir jārunā gan savā starpā, gan ar bērniem – nekas nav sliktāks par klusumu un neziņu, kas bērna iztēlē var radīt vainas apziņu. Teksts ir ļoti metaforisks un vienlaikus ar reālistiskām detaļām: vecmāmiņa uz vecumu kļūst mazāka gan burtiski, gan hiperbolizēti – tā kļūst tik sīka, ka viņu var paņemt saujā, un vēl mazāka, un, kā uzzinām grāmatas beigās, šī samazināšanās bijusi nepieciešama, lai vecmāmiņa varētu ievietoties un palikt dzīvot meitenes sirds kambarī, tādējādi šķērsojot realitātes un nerealitātes robežu.
Otra grāmata ir gandrīz vai praktiska rokasgrāmata dambretes cienītājiem: Aivars Remesis “Cīnītājs pie rūtainā dambretes galdiņa” – tā stāsta par slavenu dambretistu, arī treneri Rudolfu Tomasu. Tās ir atmiņas par viņa dzīvi un darbu, dažādos turnīros nospēlētajām dambretes partijām 64 lauciņu dambretē.
Erita Krēmere, skolas bibliotekāre
