Šajā mācību gadā mūsu skolā apmaiņas programmā mācās un latviešu valodu apgūst Taizemes skolniece Sarnsap Pannaras. Nu trešā stāva gaitenī apskatāma viņas zīmējumu izstāde. Īsā sarunā noskaidroju to, kā viņa pie mums jūtas, kāpēc zīmē un ko ar saviem zīmējumiem grib pateikt pasaulei.
Pannaras, kā Tu mūsu zemē jūties? Vai tā nav pārāk atšķirīga no Tavas dzimtās Taizemes?
Latvijā es jūtos normāli. Man ļoti patīk ar savu viesģimeni piedalīties dažādās aktivitātēs. Latvijā cilvēki ir ļoti jauki un atvērti, vienmēr gatavi palīdzēt, un tas man ļoti patīk. Taizemes un Latvijas kultūras ir pilnīgi atšķirīgas, piemēram, Taizemes skolās skolēni nenēsā kurpes, bet gan zeķes, taču skolotāji var nēsāt kurpes. Esmu priecīga, ka atbraucu un šeit ieguvu sev jaunu pieredzi un pozitīvas atmiņas.
Kuras Latvijas vietas šī mācību gada laikā esi apskatījusi un kas Tev paticis vislabāk?
Šajā gadā es devos uz Siguldu, Jūrmalu, Salaspili, Ogri. Liepāju un Rīgu. Īpaši man patika Rīga, jo tur ir daudz, ko darīt, kā arī Rīgā ir ļoti dažāda arhitektūra, īpaši Vecrīga, kur mijas dažādu gadsimtu un stilu ēkas. Tā atšķiras gan no citām Latvijas pilsētām, gan arī no Taizemes.
Kā esi iejutusies mūsu skolā un Ķegumā?
Skolēni stundās ir ļoti mierīgi un uzmanīgi klausās skolotāju, taču starpbrīdī klase pārvēršas un viens ar otru komunicē. Man ļoti dīvaini ir tas, ka Taizemē manā klasē mācās 40 skolēnu, bet šeit daudz mazāk. Mēs starpbrīžos vairāk spēlējam spēles, taču šeit skolēni ir vairāk katrs par sevi.
Kas Tev mūsu skolā patīk un varbūt arī nepatīk? Kāpēc?
Man skolā ļoti garšo pusdienas, vieta, kurā gatavo ļoti labi. Skolā skolēni ir ļoti jauki un komunikabli. Patiesībā man skolā patīk viss, jo visi ir mani pieņēmuši.
Vai Tev ļoti pietrūkst savas ģimenes un Taizemes?
Es īpaši neilgojos pēc mammas, bet gan vairāk pēc saviem draugiem un Taizemes ēdieniem, kas manā dzimtenē ir ļoti garšīgi. Sākumā vairāk ilgojos pēc mājām, taču tagad esmu jau pieradusi pie Latvijas. Šī gada laikā ir bijušas dažādas dienas - citas grūtākas, citas - labas un notikumiem bagātas, taču esmu sapratusi, ka katrā dienā ir kaut kas labs un pamācošs.
Tu bieži zīmē. Parasti tie ir zīmējumi ar zīmuli. Kāpēc tieši tā? Ko Tu citiem ar saviem zīmējumiem vēlies pateikt?
Jā, man patīk zīmēt ar zīmuli. Es zīmēju tāpēc, ka savos zīmējumos atainoju savas tā brīža emocijas un, manuprāt, ar zīmuli to var izdarīt vislabāk un efektīvāk.
Vai Tu vēlies savu dzīvi saistīt nākotnē ar mākslu? Ja nē, tad kādi ir Tavi sapņi?
Nē, zīmēšana man vairāk ir kā hobijs. Taizemē ir ļoti daudz mākslinieku, kuri labi zīmē un piedalās dažādos konkursos gan valsts mērogā, gan arī pasaulē. Pārsvarā vecāki Taizemē vēlas, lai bērni mācās par ārstiem un juristiem, nevis nodarbojas ar mākslu. Es nākotnē vēlos kļūt vai nu par balss aktrisi vai arī par producenti, taču ne par aktrisi, jo tad ir jāmāk izrādīt emocijas, bet man tas nepatīk.
Vai Tu nenožēlo, ka devies tik tālu no savas zemes uz nezināmo Latviju?
Noteikti nē, jo man ir paveicies ar viesģimeni, kura mani atbalsta. Dzīvojot Latvijā, man ir iespēja iepazīt Latvijas bagāto kultūru. Dzīvojot šeit, esmu sapratusi, ka kļūstu arvien stiprāka, jo tagad esmu viena pati bez mammas un ar visu pašai ir jātiek galā. Protams, esmu iemācījusies arī komunicēt ar citu valstu un kultūru cilvēkiem, kas man iepriekš radīja zināmas bailes un problēmas.
Kāds būs Tavs galvenais ieguvums no Latvijā pavadītā gada?
Latvijā esmu iemācījusies ļoti daudz par dažādām kultūrām, īpaši Latvijas. Ieguvusi arī daudz jaunu draugu. Pavadot šo gadu Latvijā, esmu norūdījusies, jo jātiek ar visu galā pašai. Esmu arī iemācījusies gatavot ēst, ko Taizemē īsti nemācēju, bet nu jau ir redzams progress manās gatavošanas prasmēs.
Paldies, Pannaras, ka atklāji mazu daļiņu no savām iekšējām izjūtām! Novēlu, lai Tavi sapņi piepildās un veiksmīgs atgriešanās ceļš atpakaļ dzimtenē. Atceries par mums, jo mēs Tevi nekad neaizmirsīsim!
Annija Spilberga, 11. klases skolniece
