Mūsu skolas volejbolisti treneru Emīla Manguļa, Artūra Manguļa un Emīla Josta, kā arī sporta skolotāju Agitas Kaļvas un Jāņa Cīruļa vadībā gūst panākumus vienu aiz otra. Lai noskaidrotu, kā tas ir iespējams, aicināju uz sarunu trīs aktīvas sportistes – 7.a klases skolnieces Džeinu Postnovu, Karlīnu Siliņu un Nikolu Bremšmiti.
Vakar uzvarējāt volejbola sacensībās starp Ogres novada skolām un izcīnījāt iespēju spēlēt TOP KAUSA finālā Rīgā 26. aprīlī. Sacensības noritēja Lielvārdes sporta centrā, kur gan meiteņu, gan zēnu komanda ieguva 1. vietu. Kādas ir izjūtas?
Karlīna: Liels gandarījums un prieks, ka izdevās uzveikt lielo stresu, kas bija finālā. Malači, tikām galā!
Džeina: Bija liels satraukums, pieļāvām kļūdas, taču tikām galā. Tas atmaksājās ar uzvaru.
Nikola: Labas domas. Ir bauda vinnēt, pārstāvēt skolu. Uzvarējām ar visu stresu.
Uzvaru guva arī puiši. Vai sekojāt viņu spēlei un atbalstījāt?
Džeina: Mēs viņus atbalstījām. Sarunājoties uz soliņiem, teicām, ka viss būs labi.
Karlīna: Skaļi saucām, ka ķegumieši ir malači, devām padomus, kā pārvarēt stresu.
Nikola: Vienkārši atbalstījām, teicām, ka nevajag stresot.
Kāpēc spēles laikā stress rodas?
Karlīna: Spēlējām ar stipru komandu, kuru jau zinājām, taču uzvarējām ar 6:21. Ja dabūtu 2. vietu, nebūtu gandarījuma.
Džeina: Man jau ir liela sacensību pieredze, tādēļ stress ir mazāks, ir vairāk iespēju palīdzēt to pārvarēt citiem.
Nikola: Galvā doma, ka nesanāks. Kā citi skatīsies? Ko teiks? Viena kļūda var izjaukt visu. Fināls ir liela atbildība. Jācenšas tikt tālāk.
Džeina, teici, ka 5 gadi, kur Tu spēlē? Un Jūs – pārējās meitenes?
Džeina: Es iesāku Rīgas Volejbola skolā, tagad esmu volejbola klubā “Ķirzaka” Ogrē.
Nikola: nav vēl pagājis pat gads, sāku trenēties februārī pie Emīla Manguļa.
Karlīna: Es pievienojos vēl vēlāk – aprīlī.
Kas jums rada lielāko baudu šajā spēlē?
Džeina: Pacelt bumbu, kas jau tuvojas zemei. Tā ir tik laba sajūta, ja izdodas palīdzēt komandai.
Nikola: Visa mūsu komanda, lepojos arī pati par sevi, ka esmu tik tālu aizgājusi.
Karlīna: Gandarījumu dod sajūta par cilvēkiem apkārt, komandas gars, trenera atbalsts. Esmu tik lepna, ka varam darīt to, kas patīk, un uzvarēt.
Cik reižu nedēļā iznāk trenēties?
Džeina: Slodze ir liela – vismaz 4 treniņi nedēļā.
Karlīna: Nedēļā ir 6 treniņi, jo paralēli braucu trenēties pludmales volejbolā uz smiltīm.
Nikola: Ļoti liela slodze, jo bieži notiek Latvijas čempionāti un sacensības, ko organizē klubs “Ķirzaka”.
Džeina: Ir pat tā, ka sacensības notiek vairākas dienas pēc kārtas.
Vai tas kaut kā ietekmē Jūsu mācību procesu?
Nikola: Jā.
Karlīna: Palīdz pārvarēt grūtības. Iemācīties organizēt laiku, visu paspēt.
Džeina: Ir jau ierasts prast visu paspēt.
Komandas darbs un uzvaras nav iespējamas bez trenera atbalsta un spēles taktikas. Kā Jūs raksturotu savus trenerus Emīlu un Artūru Manguļus?
Džeina: Ļoti izpalīdzīgi, kā otra ģimene. Jebkurās grūtībās samīļo, nomierina, pasaka ko labu.
Karlīna: Nu jau treneri pieder pie mūsu ģimenes, jo ir labs kontakts. Var izjust saikni, vienmēr būs klāt un atbalstīs.
Nikola: Abi ļoti jauki, jūtos droša ar viņiem. Rod vārdus, kas palīdz justies par sevi pārliecinātai.
Kurš brīdis līdz šim sportā ir devis vislielāko gandarījumu?
Karlīna: mana pieredze nav liela, bet Latvijas čempionāta vasaras posmā cīnījāmies pret divām ļoti spēcīgām meitenēm no Rīgas. Tā bija spraiga spēle – punkts punktā. Visi atbalstīja. Kad uzvarējām, biju ļoti laimīga.
Džeina: Siguldā cīnījāmies par iespēju piedalīties Izraēlas Pasaules skolu čempionātā 16. maijā. Karlīna nospēlēja spēli pat ar izmežģītu potīti. Vinnējām un šo braucienu arī ieguvām.
Nikola: nav tāda viena izteikta brīža, bet daudzi, jo uzvaram bieži. Patīk uzvaras garša.
Džeina: Ne tā uzvara tik ļoti, bet apziņa, ka spēj kaut ko vairāk. Varu priecāties arī par zaudētu spēli. Ja esmu tajā ieguldījusi darbu, tad prieks par to.
Kā Jūsu panākumus uzņem vecāki?
Džeina: Vecāki ļoti lepojas un ir ar mieru ieguldīt līdzekļus, lai trenētos vēl vairāk.
Karlīna: tētis ļoti nopietni uztver, ir gatavs ieguldīt, ja redz manu attieksmi. Un man tā ir. Es vēlos vēl vairāk, bet, ja nesanāk, sāku stresot.
Nikola: Vecāki ar mani lepojas, kādreiz arī uztraucas par manu slodzi, veselību, redz, ja esmu uztraukusies un bezspēkā. Taču es nepadošos, jo gribu vairāk.
Kā būs ar volejbola spēli Jūsu tālākajā dzīvē?
Džeina: Vairāk izjūtu to kā hobiju, bet profesionāli domāju saistīties ar kaut ko citu. Mēģināšu pilnveidoties Murjāņos, jo arī mana vecākā māsa tur ir mācījusies.
Karlīna: Paliks mans vaļasprieks, taču, kas zina, kā būs tālāk. Varētu arī profesionāli. Ir doma par Sporta akadēmiju.
Nikola: Vairāk redzu kā hobiju, nākotnē ko citu.
Ko Jūs ieteiktu citiem, kuri volejbola treniņus tikai uzsāks?
Karlīna: Pārstājiet baidīties, ka nesanāks, bet sāciet un dariet! Es arī sāku no nulles, bet tagad progress ir liels.
Nikola: Nevajag klausīties citos, tāpat izdosies! Uzvara atkarīga no katra individuāli un visiem kopā.
Džeina: Nesatraucieties un atrodiet motivāciju savos vecākos, treneros, draugos, un tad arī uzvaras būs iespējamas!
Meitenes, paldies, ka dalījāties savās domās, izjūtās un pieredzē! Lai lielisks starts finālā Rīgā!
Sandra Bērziņa, direktora vietniece
a
